coniuratus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of coniūrō.
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /kon.juːˈraː.tus/, [kɔn.juːˈraː.tʊs]
- (Ecclesiastical) IPA(key): /kon.juˈra.tus/, [kon.juˈraː.tus]
Inflection
First/second declension.
Number | Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
Nominative | coniūrātus | coniūrāta | coniūrātum | coniūrātī | coniūrātae | coniūrāta | |
Genitive | coniūrātī | coniūrātae | coniūrātī | coniūrātōrum | coniūrātārum | coniūrātōrum | |
Dative | coniūrātō | coniūrātae | coniūrātō | coniūrātīs | coniūrātīs | coniūrātīs | |
Accusative | coniūrātum | coniūrātam | coniūrātum | coniūrātōs | coniūrātās | coniūrāta | |
Ablative | coniūrātō | coniūrātā | coniūrātō | coniūrātīs | coniūrātīs | coniūrātīs | |
Vocative | coniūrāte | coniūrāta | coniūrātum | coniūrātī | coniūrātae | coniūrāta |
Noun
coniūrātus m (genitive coniūrātī); second declension
- (chiefly in the plural) conspirator, plotter
Inflection
Second declension.
Case | Singular | Plural |
---|---|---|
Nominative | coniūrātus | coniūrātī |
Genitive | coniūrātī | coniūrātōrum |
Dative | coniūrātō | coniūrātīs |
Accusative | coniūrātum | coniūrātōs |
Ablative | coniūrātō | coniūrātīs |
Vocative | coniūrāte | coniūrātī |
Descendants
- Italian: congiurato
References
- coniuratus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.