decretus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of dēcernō.
Inflection
First/second declension.
Number | Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
Nominative | dēcrētus | dēcrēta | dēcrētum | dēcrētī | dēcrētae | dēcrēta | |
Genitive | dēcrētī | dēcrētae | dēcrētī | dēcrētōrum | dēcrētārum | dēcrētōrum | |
Dative | dēcrētō | dēcrētae | dēcrētō | dēcrētīs | dēcrētīs | dēcrētīs | |
Accusative | dēcrētum | dēcrētam | dēcrētum | dēcrētōs | dēcrētās | dēcrēta | |
Ablative | dēcrētō | dēcrētā | dēcrētō | dēcrētīs | dēcrētīs | dēcrētīs | |
Vocative | dēcrēte | dēcrēta | dēcrētum | dēcrētī | dēcrētae | dēcrēta |
References
- decretus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- decretus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- decretus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.