devicturus

Latin

Etymology

Future active participle of dēvincō.

Participle

dēvictūrus (feminine dēvictūra, neuter dēvictūrum); first/second-declension participle

  1. about to defeat

Declension

First/second-declension adjective.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative dēvictūrus dēvictūra dēvictūrum dēvictūrī dēvictūrae dēvictūra
Genitive dēvictūrī dēvictūrae dēvictūrī dēvictūrōrum dēvictūrārum dēvictūrōrum
Dative dēvictūrō dēvictūrō dēvictūrīs
Accusative dēvictūrum dēvictūram dēvictūrum dēvictūrōs dēvictūrās dēvictūra
Ablative dēvictūrō dēvictūrā dēvictūrō dēvictūrīs
Vocative dēvictūre dēvictūra dēvictūrum dēvictūrī dēvictūrae dēvictūra
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.