finitivus

Latin

Etymology

From fīniō (“to finish; set, appoint”) +‎ -īvus.

Pronunciation
  • (Classical) IPA(key): /fiː.niːˈtiː.wus/, [fiː.niːˈtiː.wʊs]

Adjective

fīnītīvus (feminine fīnītīva, neuter fīnītīvum); first/second declension

  1. final
  2. (in rhetoric) defining, explaining
  3. (in grammar) definite; indicative

Inflection

First/second declension.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative fīnītīvus fīnītīva fīnītīvum fīnītīvī fīnītīvae fīnītīva
Genitive fīnītīvī fīnītīvae fīnītīvī fīnītīvōrum fīnītīvārum fīnītīvōrum
Dative fīnītīvō fīnītīvae fīnītīvō fīnītīvīs fīnītīvīs fīnītīvīs
Accusative fīnītīvum fīnītīvam fīnītīvum fīnītīvōs fīnītīvās fīnītīva
Ablative fīnītīvō fīnītīvā fīnītīvō fīnītīvīs fīnītīvīs fīnītīvīs
Vocative fīnītīve fīnītīva fīnītīvum fīnītīvī fīnītīvae fīnītīva

References
  • finitivus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • finitivus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.