linguatus
Latin
Etymology
From lingua (“tongue, language”)
Pronunciation
- (Classical) IPA(key): /linˈɡʷaː.tus/, [lɪŋˈɡʷaː.tʊs]
Inflection
First/second declension.
Number | Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
Nominative | linguātus | linguāta | linguātum | linguātī | linguātae | linguāta | |
Genitive | linguātī | linguātae | linguātī | linguātōrum | linguātārum | linguātōrum | |
Dative | linguātō | linguātae | linguātō | linguātīs | linguātīs | linguātīs | |
Accusative | linguātum | linguātam | linguātum | linguātōs | linguātās | linguāta | |
Ablative | linguātō | linguātā | linguātō | linguātīs | linguātīs | linguātīs | |
Vocative | linguāte | linguāta | linguātum | linguātī | linguātae | linguāta |
References
- linguatus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- linguatus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition, 1883–1887)
- linguatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.