precativus
Latin
Etymology
From precor.
Adjective
precātīvus (feminine precātīva, neuter precātīvum); first/second declension
Declension
First/second declension.
Number | Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
Nominative | precātīvus | precātīva | precātīvum | precātīvī | precātīvae | precātīva | |
Genitive | precātīvī | precātīvae | precātīvī | precātīvōrum | precātīvārum | precātīvōrum | |
Dative | precātīvō | precātīvae | precātīvō | precātīvīs | precātīvīs | precātīvīs | |
Accusative | precātīvum | precātīvam | precātīvum | precātīvōs | precātīvās | precātīva | |
Ablative | precātīvō | precātīvā | precātīvō | precātīvīs | precātīvīs | precātīvīs | |
Vocative | precātīve | precātīva | precātīvum | precātīvī | precātīvae | precātīva |
Descendants
- English: precative
References
- precativus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- precativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.