quietatus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of quiētor.
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | quiētātus | quiētāta | quiētātum | quiētātī | quiētātae | quiētāta | |
| Genitive | quiētātī | quiētātae | quiētātī | quiētātōrum | quiētātārum | quiētātōrum | |
| Dative | quiētātō | quiētātae | quiētātō | quiētātīs | quiētātīs | quiētātīs | |
| Accusative | quiētātum | quiētātam | quiētātum | quiētātōs | quiētātās | quiētāta | |
| Ablative | quiētātō | quiētātā | quiētātō | quiētātīs | quiētātīs | quiētātīs | |
| Vocative | quiētāte | quiētāta | quiētātum | quiētātī | quiētātae | quiētāta | |
References
- quietatus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition, 1883–1887)
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.