refutatus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of refūtō.
Declension
First/second declension.
Number | Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
Nominative | refūtātus | refūtāta | refūtātum | refūtātī | refūtātae | refūtāta | |
Genitive | refūtātī | refūtātae | refūtātī | refūtātōrum | refūtātārum | refūtātōrum | |
Dative | refūtātō | refūtātae | refūtātō | refūtātīs | refūtātīs | refūtātīs | |
Accusative | refūtātum | refūtātam | refūtātum | refūtātōs | refūtātās | refūtāta | |
Ablative | refūtātō | refūtātā | refūtātō | refūtātīs | refūtātīs | refūtātīs | |
Vocative | refūtāte | refūtāta | refūtātum | refūtātī | refūtātae | refūtāta |
References
- refutatus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- refutatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.