runīgums

From runīgs (“talkative”) +‎ -ums.

runīgums m (1st declension)

1. loquacity, talkativeness, verbosity

   mēs ne vienu reizi vien esam bijuši pārsteigti par itāliešu filmu varoņu runīgumu: rodas iespaids, ka viņi ber vārdus, ne brīdi neapklustot ― we have been more than once amazed by the verbosity of the heroes of Italian movies: one has the impression that they pour words, not being silent even for a moment

   Artūrs Filipsons mēdza gan klusēt un klausīties citu sarunās, gan atplaukt runīgumā, atmirdzēt sulīgā, neatvairāmā humorā ― Artūrs Filipsons was used both to be quient and listen to the talk of others, and to show loquacity and shine with (lit. in) a juicy, irresistible humor

• pļāpība, pļāpīgums
• valodība, valodīgums

• runība