eksistēt

Via some other European language (cf. French exister, German existieren), ultimately borrowed from Latin exsistō (“to exist”).

eksistēt intr., 2nd conj., pres. eksistēju, eksistē, eksistē, past eksistēju

1. to exist, to be

   telpa un laiks eksistē objektīvi, reāli, neatkarīgi no mūsu priekšstatiem ― space and time exist objectively, in reality, independently from our ideas

2. to be alive

   visam taču bija nozīme tikai tad, ja viņš eksistē ― but everything had meaning only as long as he existed (= was alive)

   būt, eksistēt, elpot, sajust un apzināties dzīvības krāšņo plūsmu sev visapkārt: tā taču visaugstākā laime katrai apzinīgai būtnei ― to be, to exist, to breathe, to feel and to perceive the magnificent flow of life around oneself: this is, however, the highest happiness for every conscious creature

3. (colloquial) to subsist, to live on

   eksistēt ar godīgi nopelnīto ― to subsist on what was honorably, fairly earned

• būt
• pastāvēt

• eksistence
• eksistenciālisms, eksistenciālists, eksistenciāliste, eksistenciālistisks