irretio

Latin

Etymology

From in- +‎ rēte +‎ -iō.

Pronunciation
  • (Classical) IPA(key): /irˈreː.ti.oː/, [ɪrˈreː.ti.oː]

Verb

irrētiō (present infinitive irrētīre, perfect active irrētīvī or irrētiī, supine irrētītum); fourth conjugation

  1. I entangle, ensnare

Conjugation
   Conjugation of irrētiō (fourth conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present irrētiō irrētīs irrētit irrētīmus irrētītis irrētiunt
imperfect irrētiēbam irrētiēbās irrētiēbat irrētiēbāmus irrētiēbātis irrētiēbant
future irrētiam irrētiēs irrētiet irrētiēmus irrētiētis irrētient
perfect irrētīvī, irrētiī irrētīvistī, irrētiistī irrētīvit, irrētiit irrētīvimus, irrētiimus irrētīvistis, irrētiistis irrētīvērunt, irrētīvēre, irrētiērunt, irrētiēre
pluperfect irrētīveram, irrētieram irrētīverās, irrētierās irrētīverat, irrētierat irrētīverāmus, irrētierāmus irrētīverātis, irrētierātis irrētīverant, irrētierant
future perfect irrētīverō, irrētierō irrētīveris, irrētieris irrētīverit, irrētierit irrētīverimus, irrētierimus irrētīveritis, irrētieritis irrētīverint, irrētierint
passive present irrētior irrētīris, irrētīre irrētītur irrētīmur irrētīminī irrētiuntur
imperfect irrētiēbar irrētiēbāris, irrētiēbāre irrētiēbātur irrētiēbāmur irrētiēbāminī irrētiēbantur
future irrētiar irrētiēris, irrētiēre irrētiētur irrētiēmur irrētiēminī irrētientur
perfect irrētītus + present active indicative of sum
pluperfect irrētītus + imperfect active indicative of sum
future perfect irrētītus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present irrētiam irrētiās irrētiat irrētiāmus irrētiātis irrētiant
imperfect irrētīrem irrētīrēs irrētīret irrētīrēmus irrētīrētis irrētīrent
perfect irrētīverim, irrētierim irrētīverīs, irrētierīs irrētīverit, irrētierit irrētīverīmus, irrētierīmus irrētīverītis, irrētierītis irrētīverint, irrētierint
pluperfect irrētīvissem, irrētiissem irrētīvissēs, irrētiissēs irrētīvisset, irrētiisset irrētīvissēmus, irrētiissēmus irrētīvissētis, irrētiissētis irrētīvissent, irrētiissent
passive present irrētiar irrētiāris, irrētiāre irrētiātur irrētiāmur irrētiāminī irrētiantur
imperfect irrētīrer irrētīrēris, irrētīrēre irrētīrētur irrētīrēmur irrētīrēminī irrētīrentur
perfect irrētītus + present active subjunctive of sum
pluperfect irrētītus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present — irrētī — — irrētīte —
future — irrētītō irrētītō — irrētītōte irrētiuntō
passive present — irrētīre — — irrētīminī —
future — irrētītor irrētītor — — irrētiuntor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives irrētīre irrētīvisse, irrētiisse irrētītūrus esse irrētīrī irrētītus esse irrētītum īrī
participles irrētiēns — irrētītūrus — irrētītus irrētiendus
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
irrētiendī irrētiendō irrētiendum irrētiendō irrētītum irrētītū

References
  • irretio in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • irretio in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.