mensuro

Latin

Etymology

From mēnsūra.

Pronunciation
  • (Classical) IPA(key): /menˈsuː.roː/, [mẽːˈsuː.roː]

Verb

mēnsūrō (present infinitive mēnsūrāre, perfect active mēnsūrāvī, supine mēnsūrātum); first conjugation

  1. (Late Latin, Vulgar Latin) I measure.
  2. (Late Latin, Vulgar Latin) I estimate.

Usage notes

In Classical Latin, metior is used.

Inflection
   Conjugation of mensuro (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present mēnsūrō mēnsūrās mēnsūrat mēnsūrāmus mēnsūrātis mēnsūrant
imperfect mēnsūrābam mēnsūrābās mēnsūrābat mēnsūrābāmus mēnsūrābātis mēnsūrābant
future mēnsūrābō mēnsūrābis mēnsūrābit mēnsūrābimus mēnsūrābitis mēnsūrābunt
perfect mēnsūrāvī mēnsūrāvistī mēnsūrāvit mēnsūrāvimus mēnsūrāvistis mēnsūrāvērunt, mēnsūrāvēre
pluperfect mēnsūrāveram mēnsūrāverās mēnsūrāverat mēnsūrāverāmus mēnsūrāverātis mēnsūrāverant
future perfect mēnsūrāverō mēnsūrāveris mēnsūrāverit mēnsūrāverimus mēnsūrāveritis mēnsūrāverint
passive present mēnsūror mēnsūrāris, mēnsūrāre mēnsūrātur mēnsūrāmur mēnsūrāminī mēnsūrantur
imperfect mēnsūrābar mēnsūrābāris, mēnsūrābāre mēnsūrābātur mēnsūrābāmur mēnsūrābāminī mēnsūrābantur
future mēnsūrābor mēnsūrāberis, mēnsūrābere mēnsūrābitur mēnsūrābimur mēnsūrābiminī mēnsūrābuntur
perfect mēnsūrātus + present active indicative of sum
pluperfect mēnsūrātus + imperfect active indicative of sum
future perfect mēnsūrātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present mēnsūrem mēnsūrēs mēnsūret mēnsūrēmus mēnsūrētis mēnsūrent
imperfect mēnsūrārem mēnsūrārēs mēnsūrāret mēnsūrārēmus mēnsūrārētis mēnsūrārent
perfect mēnsūrāverim mēnsūrāverīs mēnsūrāverit mēnsūrāverimus mēnsūrāveritis mēnsūrāverint
pluperfect mēnsūrāvissem mēnsūrāvissēs mēnsūrāvisset mēnsūrāvissēmus mēnsūrāvissētis mēnsūrāvissent
passive present mēnsūrer mēnsūrēris, mēnsūrēre mēnsūrētur mēnsūrēmur mēnsūrēminī mēnsūrentur
imperfect mēnsūrārer mēnsūrārēris, mēnsūrārēre mēnsūrārētur mēnsūrārēmur mēnsūrārēminī mēnsūrārentur
perfect mēnsūrātus + present active subjunctive of sum
pluperfect mēnsūrātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present — mēnsūrā — — mēnsūrāte —
future — mēnsūrātō mēnsūrātō — mēnsūrātōte mēnsūrantō
passive present — mēnsūrāre — — mēnsūrāminī —
future — mēnsūrātor mēnsūrātor — — mēnsūrantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives mēnsūrāre mēnsūrāvisse mēnsūrātūrus esse mēnsūrārī mēnsūrātus esse mēnsūrātum īrī
participles mēnsūrāns — mēnsūrātūrus — mēnsūrātus mēnsūrandus
verbal nouns gerund supine
nominative genitive dative/ablative accusative accusative ablative
mēnsūrāre mēnsūrandī mēnsūrandō mēnsūrandum mēnsūrātum mēnsūrātū

Derived terms

Descendants

References
  • mensuro in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • mensuro in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette

Spanish

Verb

mensuro

  1. First-person singular (yo) present indicative form of mensurar.
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.