skaņa

• (dialectal form) skans

A 17th-century derivation from the stem of the verb skanēt (“to sound”) (q.v.): *skan-ya > skaņa, alongside the simpler (dialectal) form skans.[1]

skaņa m

1. (dialectal form) genitive singular form of skanis

skaņa f (4th declension)

1. (physics, acoustics) sound (wave-like vibrations in the air or some similar medium which are capable of causing auditory sensations)

   skaņas augstums ― pitch (lit. sound height)

   skaņas frekvence, ātrums ― sound frequency, speed

   skaņas skaļums, intensitāte, enerģija ― sound volume, intensity, energy

   skaņas tembrs, spektrs, spiediens ― sound timbre, spectrum, pressure

   skaņas izkliede, slāpēšana ― sound scattering, attenuation

   skaņas avots, izolācija ― sound source, isolation

2. sound (the auditory effect of these vibrations)

   spalga skaņa ― high-pitched sound

   dzidra skaņa ― clear sound

   dobjas skaņas ― hollow sounds

   augsta, zema skaņa ― high, low sound

   motora skaņa ― motor sound

   ērģeļu skaņas ― organ (musical instrument) sounds

   valša skaņas ― waltz sounds

   skaņu ieraksts ― sound recording

   skaņu skala ― sound scale

   skaņas telegrāfs ― sound telegraph

   skaņu kino ― sound cinema, sound film

3. (linguistics, phonetics) sound (smallest articulatory unit in language)

   valodas skaņu klasifikācija ― language sound classification

   īsa, gara skaņa ― short, long sound

   skaņu kvantitāte, kvalitāte ― sound quantity, quality

   laringāla skaņa ― laryngeal sound

   skaņu mija ― sound change

• divskanis
• līdzskanis
• patskanis
• skanēt