venaticus

Latin

Etymology

From vēnātus (“hunting, the chase”) +‎ -icus.

Pronunciation
  • (Classical) IPA(key): /weːˈnaː.ti.kus/, [weːˈnaː.tɪ.kʊs]

Adjective

vēnāticus (feminine vēnātica, neuter vēnāticum); first/second declension

  1. of hunting, especially canis venaticus "hunting dog"

Inflection

First/second declension.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative vēnāticus vēnātica vēnāticum vēnāticī vēnāticae vēnātica
Genitive vēnāticī vēnāticae vēnāticī vēnāticōrum vēnāticārum vēnāticōrum
Dative vēnāticō vēnāticō vēnāticīs
Accusative vēnāticum vēnāticam vēnāticum vēnāticōs vēnāticās vēnātica
Ablative vēnāticō vēnāticā vēnāticō vēnāticīs
Vocative vēnātice vēnātica vēnāticum vēnāticī vēnāticae vēnātica

Descendants

Further reading
  • venaticus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • venaticus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • venaticus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.