planarius

Latin

Etymology

Derived from plānus, ultimately from the Proto-Indo-European root *pleh₂- (flat).
Surface analysis: plān(us) (flat”, “level) + -ārius (-ary, adjectival derivational suffix).

Pronunciation

  • (Classical) IPA(key): /plaːˈnaː.ri.us/, [pɫaːˈnaː.ri.ʊs]
  • (Ecclesiastical) IPA(key): /plaˈna.ri.us/, [plaˈnaː.ri.us]

Adjective

plānārius (feminine plānāria, neuter plānārium); first/second declension

  1. (Late Latin) of or pertaining to a plane; planar

Declension

First/second declension.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative plānārius plānāria plānārium plānāriī plānāriae plānāria
Genitive plānāriī plānāriae plānāriī plānāriōrum plānāriārum plānāriōrum
Dative plānāriō plānāriae plānāriō plānāriīs plānāriīs plānāriīs
Accusative plānārium plānāriam plānārium plānāriōs plānāriās plānāria
Ablative plānāriō plānāriā plānāriō plānāriīs plānāriīs plānāriīs
Vocative plānārie plānāria plānārium plānāriī plānāriae plānāria

Descendants

References

This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.