dievināt

From dievs (“god”) +‎ -ināt.

dievināt

1. 2nd person plural present indicative form of dievināt

dievināt tr., 3rd conj., pres. dievinu, dievini, dievina, past dievināju

1. to admire, to adore, to idolize, to deify (to love and respect greatly, more than other objects of respect, sometimes even excessively)

   Treimaņu Pāvils ieraudzīja savā priekšā daiļo Marju, kādu viņš to pirmās reizes redzējis, kādu viņš to pielūdzis, dievinājis ― Treimaņu Pāvils saw in front of himself the beautiful Marja, such as he had seen her the first time, such as he had worshipped, idolized

   Inita par savu skolnieci zināja daudz vairāk: Cilvēkbērns, kuru visi slavēja un vecāki dievināja, patiesībā nebija laimīgs ― Inita knew more about her students: Cilvēkbērns, whom everybody admired and whom (his) parents adored, was in fact not happy

   Ar Tulinu lepojas viņa studiju biedri, sievietes dievina viņa aso prātu un ārējo skaistumu ― Tulins' fellow students are proud of him, the women admire (= are head over heels with) his sharp wit and his outer beauty

• dievinātājs, dievinātāja