mino

See also: Mino, minó, minò, Miño, and minő

English

Etymology

Japanese

Noun

mino (plural mino)

  1. (historical) A traditional Japanese raincoat made from straw.

Anagrams


Catalan

Verb

mino

  1. first-person singular present indicative form of minar

Cebuano

Pronunciation

  • Hyphenation: mi‧no

Noun

mino

  1. (folklore) A magic spell cast, by a supernatural being, to confuse, disorient or make people lose their way.

Verb

mino

  1. (folklore) To disorient; to become lost.

Esperanto

Pronunciation

  • IPA(key): /ˈmino/
  • Hyphenation: mi‧no
  • Rhymes: -ino

Noun

mino (accusative singular minon, plural minoj, accusative plural minojn)

  1. mine (place where ores or minerals are mined)
    Synonym: minejo

Faliscan

Etymology

Cognate with Latin minor.

Adjective

mino (feminine mino)

  1. smaller
  2. younger

Italian

Verb

mino

  1. first-person singular present indicative of minare

Anagrams


Latin

Etymology

From minor (I threaten, I drive forth).

Pronunciation

  • (Classical) IPA(key): /ˈmi.noː/, [ˈmɪ.noː]

Verb

minō (present infinitive mināre, perfect active mināvī, supine minātum); first conjugation

  1. I drive (animals)
  2. I impel
  3. I threaten

Conjugation

   Conjugation of minō (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present minō minās minat mināmus minātis minant
imperfect minābam minābās minābat minābāmus minābātis minābant
future minābō minābis minābit minābimus minābitis minābunt
perfect mināvī mināvistī mināvit mināvimus mināvistis mināvērunt, mināvēre
pluperfect mināveram mināverās mināverat mināverāmus mināverātis mināverant
future perfect mināverō mināveris mināverit mināverimus mināveritis mināverint
passive present minor mināris, mināre minātur mināmur mināminī minantur
imperfect minābar minābāris, minābāre minābātur minābāmur minābāminī minābantur
future minābor mināberis, minābere minābitur minābimur minābiminī minābuntur
perfect minātus + present active indicative of sum
pluperfect minātus + imperfect active indicative of sum
future perfect minātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present minem minēs minet minēmus minētis minent
imperfect minārem minārēs mināret minārēmus minārētis minārent
perfect mināverim mināverīs mināverit mināverīmus mināverītis mināverint
pluperfect mināvissem mināvissēs mināvisset mināvissēmus mināvissētis mināvissent
passive present miner minēris, minēre minētur minēmur minēminī minentur
imperfect minārer minārēris, minārēre minārētur minārēmur minārēminī minārentur
perfect minātus + present active subjunctive of sum
pluperfect minātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present minā mināte
future minātō minātō minātōte minantō
passive present mināre mināminī
future minātor minātor minantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives mināre mināvisse minātūrum esse minārī minātum esse minātum īrī
participles mināns minātūrus minātus minandus
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
minandī minandō minandum minandō minātum minātū

References


Polish

Pronunciation

  • IPA(key): /ˈmʲi.nɔ/

Noun

mino f

  1. vocative singular of mina

Portuguese

Verb

mino

  1. first-person singular (eu) present indicative of minar

Spanish

Etymology

From Lunfardo.

Noun

mino m (plural minos, feminine mina, feminine plural minas)

  1. (Argentina, Chile, colloquial) boy (young man)

Verb

mino

  1. First-person singular (yo) present indicative form of minar.
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.